Laikam turpināšu par ēšanas tēmu. Tātad, par restorānu. Darba laikus jau rakstīju, tāpēc ķeršos uzreiz pie ēdiena un tā tālāk. Pirmkārt, sistēma ir šāda: brokastīs nav nemaz tik daudz un pēc garšas tā viduvēji, pusdienās – vairāk un garšīgāk, bet vakariņās pavisam labi.
Dabīgi, sistēma “zviedru galds”, kas visā civilizētajā pasaulē pazīstama kā “buffet”. Staigā ar šķīvi, krāmē virsū, pēc tam apsēdies pie galdiņa, un tur jau galda piederumi ir priekšā. Turklāt vakariņās – papildu nazis un dakšiņa mazā izmērā. Man teica, kāpēc, bet es aizmirsu. Vakariņās, starp citu, vēl viena īpatnība – ir specpavārs, kas liek dienas ēdienu. No tiem, ko atceros – ceptas garneles, jēra gaļa (lamb – pareizi taču, jēra gaļa?), cūkgaļa. Un vēl vakariņās bija zupas, katru dienu citas. Pirmajā dienā bija manas māsas mīļākā tomātu zupa, bet es kaut kā pagāju garām, ko vēlāk nožēloju. Pēc pāris dienām es līdz zupām tiku, bet tad jau bija citas – piemēram, today’s soup. Tā, mani dārgie angļu valodas cienītāji, ir gluži vai mīkla. Kāpēc viņi parasti raksta, kāda zupa, bet pāris reizes bija vienkārši lūk tā arī uzrakstīts – “šodienas zupa”. Vai nu tas tomēr nozīmē kaut ko citu (lieku uz zirņiem), vai arī krētiešiem bija slinkums rakstīt, kas tieši tas par šķidrumu bija.
Kas attiecas uz ēdienu kopumā, bija viskautkas. Salāti, visāda gaļa un zivs mērcē, dārzeņi ar mērci un bez, makaroni un mērce tiem atsevišķi. Kopumā – es pierijos par visu naudu, lai gan ne tā, ka pēc tam būtu slikti. Tāpēc, laikam jau man šitais ir bīstami – pārāk liels kārdinājums. Makaronus, taisnību sakot, līdz pēdējai dienai neēdu, un velti – ar mērci tie bija nepārspējami.
Ja runājam par desertiem, tad tur bija nacionālās supersaldās caurspīdīgi savītās mikrolietiņas, krēma-jogurta tortītes, parastas kūciņas. No augļiem – arbūzi. Un arī melones un persiki, lai arī zaļgani. Kopumā – sūdzēties nav par ko, viss ļoti garšīgi. Bet, ja ņem kaut kādu absolūto superēdiena megaskalu, tad pēc tās bija viduvēji. Taņa kā pieredzējis ceļotājs paziņoja, ka Ēģiptē un Turcijā viss ir tikpat garšīgi, bet izvēle vēl vairākas reizes lielāka. Toties tur personāls uzmācīgs – kamēr naudu neiedosi, neatšūsies. Tā ka vienmēr nākas izvēlēties no diviem ļaunumiem.
Saprotiet pareizi – ēdiens tik un tā bija brīnišķīgs, ne salīdzināt ar sabiedrisko ēdināšanu un pat mūsu restorāniem, lai gan es tajos gandrīz neesmu bijis. Jāpaziņo, ka viesnīcā katru vakaru notika kāds pasākums mūsu izklaidei, un par to es uzrakstīšu atsevišķi. Bet, lūk, vienu vakaru bija reāla štelle: vakariņas ārā. Galdi stāvēja laukā, turpat cepa barbekjū gaļu un gatavoja svaigu gīrosu. Pēdējais – tas ir wrap, par kuru es jau rakstīju, bet grieķu gaumē. Respektīvi, parasti ar skābo krējumu un biezu plāceni, atšķirībā no plānā meksikāņu priekš burito. Jebkurā gadījumā, šajā vakarā viss bija vienkārši lieliski, barbekjū gaļa – jo īpaši. Taņa mani pierunāja apēst gīrosu, bet es jau biju paēdis, un man tie arī nemaz negaršo. Neskatoties uz to, man tas iepatikās. Bet es vienalga dodu priekšroku burito.
Par dzērieniem es jau rakstīju pagājušajā laidienā, bet tomēr. Vīnu atnes traukā ar kakliņu, kas pudeles augšdaļā paplašinās, ar ietilpību puslitrs. Tādu štuku es izdzēru gandrīz katru dienu, jo tā ir garšīgāka nekā gāzētie dzērieni, bet parastais ūdens Krētā ir tāds nekāds. Vienreiz to pasūtīja mani cīņubiedri un pēc tam baigi spļaudījās, ķipa, viena vienīga hlorka. Negribu nevienu aizvainot, bet viņi acīmredzot ūdeni dzer reti, citādi labāk atšķirtu pretīguma pakāpes. Tā nebija hlorka, bet vienkārši spēcīga minerālu piegarša, pat drusku oda pēc sēra. Acīmredzot Krētā grūti dabūt labāku ūdeni, ja nu vienīgi pudelēs no Samarijas aizas, bet, kā mēs zinām, ūdens pudelēs – tas ir ļaunums. Es numuriņā no sausuma mutē pat no krāna dzēru. Un nekas, vēl neesmu nomiris.
Restorānā, starp citu, bija kondicionieris, pie tam durvis mūždien bija vaļā – jo puse restorāna atrodas zem nojumes laukā. Kad vietu pavisam nebija (reti, pīķa stundās), daži apmeklētāji sēdēja saulē – un es viņus nemaz neapskaužu. Svelme Krētā tomēr ir diezgan ellīga, it īpaši saulē, lai gan vairāk par 34 grādiem pēc Celsija ēnā gadās reti.
Starp citu, aizmirsu pateikt: bulciņas, maize un saldie biskvīti brokastīs arī bija, kā arī tos papildinošie ievārījums, saldais krējums un sviests. Pēc garšas viss it kā neko, bet es to gandrīz neēdu.
Viesmīļi restorānā bija ģērbti kā no adatas, laipni, bet viens pat smējās par uzrakstu uz mana slavenā krekla, lai gan ārēji to neizrādīja. Vēl es novēroju, kā viesmīlis nesa milzīgu paplāti ar tukšiem traukiem uz vienas rokas, kā kino – un nekas, aiznesa veiksmīgi. Starp citu, pusdienu laikā periodiski bija redzams pārvaldnieks, kuram es prasīju ceļu uz ciematu. Acīmredzot kontrolēja apkalpošanas kvalitāti. Pret kuru man nebija nekādu iebildumu, un es pat gribēju atstāt naudu dzeramnaudai paredzētajā spectrauciņā, bet piķis, man par nožēlu, pilnībā beidzās pēdējā uzturēšanās dienā uz salas. Pēdējos 4 eiro es iztērēju par svaigi spiestu apelsīnu sulu indiāņu tavernā virs Kūrnas ezera, bet tas bija tā vērts – tur bija brīnumjauki, gluži kā pasakā.
Bet par to jūs uzzināsiet tikai seriāla beigās. Tāpēc palieciet ar mums.